Keilas pārdomas

Atmiņas vienmēr būs. Bet ar to ir par maz. Mēs - mazie cilvēciņi, kuri mācījās par mazajiem vārdiņiem.
Krievu valodas stunda. Skolotāja, klases audzinātāja, kura pēc stundām tiks redzēta ieejam " Bārs. Spēļu zāle" , stāsta kaut ko par prievārdiem un saviem kabačiem. Kāds nočukst: " Iedod algebras kladi! Es savā neko nesaprotu." Kāda cita balss saka:" Kāda ir tā diskriminanta formula?? Un kas ir tas stulbais k?! " Nākamajā stundā kontroldarbs.
Starpbrīdī mēs, divas draudzenes, sēžam uz grīdas un ēdam ābolus. Man rokā A4 lapa ar franču valodas ieskaites atbildēm ( tad vēl nezinu, ka ne īstajām). Pienāk mūsu draugs ( arī viņam rokā tāda pati lapa) un apsēžas blakus manai draudzenei. Mēs 100 reizes dienā katrs apsēžamies uz grīdas pie sienas. Un pat nedomājam, kā tieši tas notiek. Bet tad pienāk viņš
(mūsu draugs) un es šo procesu ieraugu pavisam citādu.
Viņš ietriecas ar plecu sienā un tad lēnām gar to noslīd. Un tā mēs visi - vismaz 10 reizes dienā. Aizejam uz franču valodu, tad uz mājturību - divas stundas nobumbulējam - klausāmies mūziku, zīmējam krūzītes, klausāmies kā kāda meitene smejas un skatāmies kā kāda cita savā nodabā slauka grīdu. Dziedam par rozā brillēm, vareni gareniem limuzīniem un Džeimsu, kam nav par ko sērot.
Pēc skolas kaut ko padarām ar tuvākajiem draugiem un mācāmies. Priecājamies...Mēs, mazie cilvēciņi...
Bet dzīve ielaužas.Par to mēs runājam sēžot uz balkona.
Jā: " Tā mēs dzīvojam, tā mēs svinam ( plumbumam)..."
"Ak dieva, tu smaržo pēc ķīmijas kabineta!" viņa man saka un es atceros: tas bija vienīgais pirmais septembris, kurā es himnas laikā klusēju, kaut gan bija tik daudz, ko teikt. Laikam mēs visi sev apsolījām, ka to izdarīsim. Mēs mazie cilvēciņi...

Birkas: draugi, skola, sviests.